Publikācijas datums: 2025. gada 15. novembris
Publicējis MACKGOLD | OBSIDIAN CIRCLE
Strategic Geopolitics and Natural Resources Unit
mackgold.com
Austrālija joprojām ir viena no vadošajām zelta ieguves lielvalstīm pasaulē un vienlaikus kļūst par laboratoriju jaunam modelim, kā apsaimniekot izsmeļamus atradņu resursus. Nozares pārskati liecina, ka 2024./2025. finanšu gadā valsts atkal sasniedza aptuveni trīssimt tonnu lielu ikgadējo zelta ieguvi. Lielākās ieguves vietas — Boddington, Super Pit (KCGM), Cadia, St Ives, Tropicana — nodrošina katra vairākus simtus tūkstošu unču ceturksnī, kopā veidojot produkcijas apjomu, kas dod daudzu miljardu Austrālijas dolāru eksporta ieņēmumus.
Prognozes norāda, ka 2024. gadā ieguves apjomi nedaudz samazinājās — līdz aptuveni 10,3 miljoniem unču jeb 320–330 tonnām — kas ir ceturtais gads pēc kārtas ar mērenu kritumu. To neizraisa zelta potenciāla izsīkums, bet gan pāreja uz sarežģītākām pazemes ieguves shēmām, kavējumi jaunu bloku ekspluatācijas uzsākšanā un stingrāki vides aizsardzības noteikumi.
Šajā kontekstā īpaši nozīmīgs kļūst piemērs ar Mount Rawdon raktuvēm Kvīnslendā. Līdz nesenam laikam tā bija aktīva atklātā zelta raktuve, ko pārvaldīja Evolution Mining. 2025. gada septembrī uzņēmums paziņoja par rūdas ieguves noslēgšanu un par pāreju uz pilnīgi jaunu objekta dzīves cikla fāzi: karjers tiks pārveidots par sūkņhidroenerģijas uzkrāšanas staciju. Mount Rawdon Pumped Hydro projekts tiek pozicionēts kā pirmais gadījums Austrālijā, kad darbojoša zelta raktuve tiek pārveidota par liela mēroga enerģijas uzkrāšanas sistēmu.
Projekts paredz izveidot divus ūdenskrātuves baseinus dažādos augstumos, kur zemākais tiks veidots, izmantojot esošo Mount Rawdon karjeru. Saskaņā ar Kvīnslendas valdības un novērtēšanas dokumentiem paredzētais investīciju apjoms ir aptuveni 3,3 miljardi Austrālijas dolāru, bet enerģijas uzkrāšanas ietilpība — līdz 20 GWh. Konfigurācija nodrošinās līdz 2 GW jaudu desmit stundu garumā vai ilgāku uzglabāšanas režīmu ar mazāku jaudu. Nākotnē objekts varēs nosegt vakara patēriņa maksimumu līdz diviem miljoniem mājsaimniecību. Būvniecības fāze radīs aptuveni tūkstoti darbavietu, bet pastāvīgā ekspluatācija — līdz piecdesmit.
Kvīnslendas štats jau ir paziņojis par atbalstu projektam: vismaz piecdesmit miljoni Austrālijas dolāru tiks piešķirti sagatavošanās darbiem un priekšizpētei, daļa no tiem — caur valsts uzņēmumu CleanCo, kas atbild par zemu emisiju enerģijas ražošanu. Šis lēmums iekļaujas plašākā reģiona stratēģijā stiprināt sūkņhidroenerģijas nozīmi, kurā ietilpst arī esošās Wivenhoe stacijas modernizācija un citas sistēmas izveide, izmantojot izsmeltās Kidston zelta raktuves Ziemeļkvīnslendā, kur top aptuveni 250 MW jaudas un astoņu stundu uzkrāšanas cikla sūkņhidrokomplekss.
Šādu projektu zinātniskais pamats tika izstrādāts jau iepriekš. Austrālijas Nacionālās universitātes pētnieku grupa, analizējot izsmeltas raktuves kā iespējamas sūkņhidroenerģijas uzkrāšanas vietas, identificēja 37 potenciāli piemērotus karjerus un šahtas. Pētnieki norādīja, ka lielajiem atklātajiem karjeriem ir unikāls dziļuma, tilpuma un ģeometrijas apvienojums, kas ļauj izveidot ūdenskrātuves ar minimāliem papildu zemes darbiem, tādējādi samazinot kapitālizdevumus un ainavas ietekmi, salīdzinot ar pilnīgi jaunu hidrostruktūru būvniecību.
Vienlaikus paliek augstas prasības uzticamībai un risku vadībai. Analītisko centru, piemēram, Institute for Energy Economics and Financial Analysis, ziņojumi uzsver, ka sūkņhidrosistēmu ieviešana bijušo karjeru teritorijās prasa īpašu uzmanību nogāžu stabilitātei, hidroģeoloģijai, ilgtermiņa atbildībai un nodokļu maksātāju interešu aizsardzībai. Galvenais jautājums ir ne tikai tehniskā iespējamība, bet arī finanšu un vides risku sadalījuma modelis starp privātajiem investoriem un valsti.
Plašākā kontekstā Austrālijas pieredze iekļaujas globālajā sacensībā par ieguves rūpniecības dekarbonizāciju. Starptautiskie novērtējumi liecina, ka minerālu ieguve un apstrāde rada 4–7 procentus no pasaules siltumnīcefekta gāzu emisijām. Austrālijas uzņēmumi, tostarp Fortescue, ir izvirzījuši mērķi sasniegt tā dēvēto “reālo nulles” emisiju līmeni līdz 2030.–2031. gadam, koncentrējoties uz tehnikas elektrifikāciju, pāreju uz atjaunojamiem resursiem un akumulatoru sistēmu ieviešanu rūpnieciskajos objektos.
Šādā skatījumā zelta raktuves vairs nav tikai metāla avots, bet arī poligons enerģētikas un infrastruktūras pārveidei. Aktīvās darbības fāzē tās nodrošina eksportu, darba vietas un reģionālo attīstību; pēc ieguves beigām tās var kļūt par centrāliem enerģijas uzkrāšanas arhitektūras elementiem. Mount Rawdon projekts parāda, ka zelta ieguves infrastruktūra var iegūt “otro dzīvi” kā enerģētiskās stabilitātes balsts, līdzsvarojot saules un vēja enerģijas mainīgo ražošanu ar patērētāju stabilo pieprasījumu.
Austrālijai kā zelta ieguves lielvalstij tas nozīmē kvalitatīvas pārmaiņas resursu izmantošanas loģikā. Zelts joprojām ir būtisks eksporta produkts un vērtības uzkrājējs, tomēr zelta atradņu ģeogrāfiju arvien vairāk uztver kā enerģētiskās noturības resursu. Raktuves vairs nav “rēta” kartē, bet gan ilgtermiņa inženiertehnisks aktīvs, kas pāriet no rūdas avota uz elektroenerģijas uzkrāšanas sistēmas sastāvdaļu.
No stratēģiskās analīzes viedokļa Mount Rawdon un Kidston piemēri parāda virzienu, kurā var attīstīties mijiedarbība starp ieguves nozari un enerģētikas politiku. Ja šāda veida projekti tiks īstenoti kaut daļā no pētnieku identificētajām potenciālajām vietām, Austrālija iegūs ne tikai lielas zelta ieguves valsts statusu, bet arī globāla līdera pozīcijas izsmeltu atradņu integrācijā zema oglekļa ekonomikas infrastruktūrā. Tas veido jaunu aktīvu kategoriju, kur vērtību mēra ne tikai rūdas unčās, bet arī megavatstundās kontrolējamas jaudas, ko spēj nodrošināt bijušais karjers.
Austrālijas modelis parāda, ka zelta raktuvju liktenis 21. gadsimtā var būt pavisam citāds nekā klasiskās industrializācijas laikmetā. Ar pareizu plānošanu tās kļūst par ilgtermiņa infrastruktūras elementiem un enerģētikas pārejas balstiem, un no zemes izceltajam zeltam ir turpinājums ekonomikā — ne tikai kā metālam, bet arī kā jaunu noturības formu pamatam.
Autori:
MACKGOLD | OBSIDIAN CIRCLE
Strategic Geopolitics and Natural Resources Unit